15. sesija
Atdzīvojoties, bija jau satumsis. Klajumu apgaismoja vienīgi vāja mēness gaisma. Ceļotāji ne uzreiz saprata, kas ar viņiem noticis.
Tari pamodās no dedzinošām sāpēm kreisajā rokā. Amulets bija iespiests viņas ādā; brūce bija vēl svaiga, un viņa juta dedzināšanu. Viņa atklāja, ka ir pilnīgi kaila. Blakus gulēja pārējie viņas vienības biedri; daži pamazām atguvās. Pat pie tik blāvas gaismas bija skaidrs, ka viņa nebija vienīgā, kas nonākusi tik “neērtos” apstākļos. Visi bija pilnīgi kaili. Kā izrādījās, bez drēbēm piedzīvojumu meklētāji bija zaudējuši visas savas mistērijas, pārtiku, ieročus un bruņas.
Nedaudz tālāk gulēja Vārds. Kāds bija viņu pamatīgi piekāvis, kamēr vienība bija “transā”. Mūks devās pie sava kaujas biedra.
— Piedodiet… — rūķis iekrekstējās un ar aizsmakušu balsi teica: — Es nevarēju viņus apturēt…
Bija redzams, ka viņš bija piedzīvojis smagu cīņu un brīnumainā kārtā izdzīvojis. Pamazām visi atguvās un sāka saprast, kas tieši šeit noticis.
Viņus aplaupīja, kamēr viņi bija bezsamaņā. Vārds mēģināja pretoties un aizsargāt viņus, tomēr viņam nepietika spēka.
“Šajā brīdī vienība neaizdomājās pajautāt, kāpēc Vārds nebija bezsamaņā kopā ar visiem.”
Saņemot nelielu dziedināšanu, rūķis pastāstīja pārējiem sīkāk, kas šeit noticis.
— Tie bija ciema muļķi, ne jau kādi nopietni cīnītāji. Rūsaini zobeni, driskas bruņu vietā. Uzbruka man kā bars… Kungs, man tik kauns, ka pievīlu jūs!
— Nekas… Mēs mēģināsim kaut ko izdomāt, — teica Bezvārdis.
Kaut kur tālumā atskanēja vilka gaudošana.
— Mums jāsameklē kaut kas līdzīgs ieročiem, vismaz nūjas, un jālaižas prom no šejienes — šeit mēs esam kā uz delnas, — teica elfs, kura tievo siluetu apgaismoja mēness un kaut kāds dīvains mirdzums debesīs.
Debesis bija piepildītas ar kaut ko līdzīgu zibens spērieniem; ceļotāji pieņēma, ka tie nāk no torņa Stellar Tower.
Pavadot kādu laiku, meklējot nūjas un nedaudz atguvušies, visi piekrita, ka ir laiks doties prom.
— Es redzu pēdas; kāds devies prom steigā un neuzmanīgi. Mēs varam sekot tām un, iespējams, atrast tos, kas mums uzbruka.
Dodoties pa pēdām dziļāk drūmajā mežā, vienība pazuda lapotnē.
Priekšā gāja pēddzinis Adens, aiz viņa — Erdals, tad Tari, Danaja un rūķi. Bezvārdis palīdzēja pārvietoties ievainotajam draugam. Tāpēc vienība pārvietojās ne pārāk ātri.
— Tie puiši… Viņi ir no tās pašas ciema, — sāka Vārds.
— No kura ciema? — jautāja Bezvārdis.
— Nu, no tās, atceries, kurā mēs nonācām pēc kautiņa tajā mājā, — atbildēja rūķis.
— Tur, kur bija tā trakulīgā puselfiete? — pajautāja mūks.
— Jā, tieši tā. Man šķita, ka atpazinu vienu no viņas brāļiem, — teica Vārds.
— Visticamāk, mūsu lietas tagad ir pie viņiem, — secināja Bezvārdis.
Uzmanīgi, cenšoties neradīt troksni, vienība pārvietojās meža tumsā. Mežs bija gandrīz kluss. Izejot uz nelielas krustceles, vienība stājās izvēles priekšā. Viena no takām noteikti veda pilsētas virzienā. Pēddzinis nedaudz orientējās apkārtnē un secināja, ka pilsēta ir tajā pusē.
— Vai mums vajadzīga pilsēta, vai mēs vēlamies mēģināt atgūt mūsu lietas? — viņš jautāja.
Kolektīvi nolēma iet un sadot pa seju tiem, kas viņus aplaupīja, un atgūt savas mantas. Varbūt tas bija pārsteidzīgs lēmums, ņemot vērā, ka viņiem kā ieroči bija tikai nūjas, dūres, astes un, dažiem, zobi… Bet tas nemazināja viņu vēlmi tikt galā ar laupītājiem un atgūt artefaktus.
Par to vienojoties, viņi turpināja ceļu.
Pēc kāda laika vienība sāka just, ka viņus vēro no malas. Visi, izņemot Erdalu.
“Kāda interesanta zaru kaudze, tagad es pārlēkšu tai pāri,” — viņš nodomāja.
Priekšā Adens ieraudzīja nogāztu, salauztu koku. Uz mitra sūna stāvēja gaudošanas avots — liels vilks visā savā krāšņumā. Mēness gaisma krita uz viņa kažoku, un tas mirdzēja sudrabā. Viņš bija mierīgs, tomēr pēc viņa stājas varēja saprast, ka viņš zināmā mērā priecājas satikt šeit vieglu laupījumu.
Drīz sākās cīņa. No visām pusēm parādījās citi vilki, kas vēlējās noraut gabalu neaizsegtas miesas un panašķēties ar svaigu elfgaļu. Kopumā viņu bija astoņi, neskaitot vadoni.
Bet vilki pat nevarēja iedomāties, ka pēc šādas uzdrīkstēšanās nāve neizbēgami viņus sasniegs. Vienība bija salauzta garā, bezspēcīga un ar zemu morāli, tomēr tas nebija iemesls mirt šādi parastu meža suņu priekšā.
Vajadzēja nedaudz pastrādāt tikai ar vadoni, Alfu.
Cīņas rezultātā: kamēr Danaja visiem sniedza barda iedvesmu un cēla morāli, mūks meistariski lauzīja galvaskausus ar savām dūrēm, Erdals dedzināja un iznīcināja visu savā ceļā — pat koki gāja postā. Tari prasmīgi pina burvestības, kas neprasīja mistērijas, un nodarīja milzīgu kaitējumu Alfam, tostarp ar haosa triecienu. Tomēr viņš izrādījās spēcīgs puisis un izturēja nedaudz ilgāk nekā pārējie. Adens saprata, ka nūja nav labākais ierocis, kas varēja nonākt viņa rokās; tā pat attāli neatgādināja viņa ierasto loku un rapieri. No derīgā viņš varēja tikai pakasīt sveķus dobumā, ar ko viņš arī nolēma nodarboties, tā vietā, lai nopietni piedalītos cīņā, kamēr pārējie vienības biedri cīnījās ar uzbrucējiem un devās ieguldījumu.
Visi no vienības bija veseli, bet vilki miruši. Cīņa nedaudz uzmundrināja vienību, un viņi devās tālāk. Pēc kāda laika viņi nonāca meža malā. Viņu priekšā pavērās skats uz ciematu — to pašu, kurā viņi nonāca pagājušajā reizē; viņi uzreiz atpazina šo vietu.
Tā kā ceļotāji neienāca pa “parādes ieeju”, galvenais ceļš gāja nedaudz tālāk. Kopā ar viņiem ciematā iebrauca divas skaistas karietes no Stellar Tower, tomēr neviens nevarēja saprast, kas tieši ieradies ciematā.
Atmetot šo domu, vienība apskatīja visu ciematu. Acīmredzot, pirmajā reizē piedzīvojumu meklētāji nebija pamanījuši, ka ciematā notiek liela būvniecība. Kaut kur tālāk no viņu atrašanās vietas, upes tuvumā, tika būvēts kaut kas līdzīgs dambim.
— Nu, lai viņi būvē, — kāds nomurmināja. — Atradīsim sev drēbes, staigājam te kā…
Dziļas domas pārtrauca pretīgs, čīkstošs vecas sievietes kliedziens:
— Hei, tinieties no šejienes! Šu-šu, es teicu, jūs nolādētie jukušie! Tagad es jums visiem iekaustīšu! Prom tur, no kurienes atnācāt!
Visi saskrēja un sāka atkāpties. Tomēr Tari, saglabājot mieru, spēja ar pārliecinošu balsi pārliecināt sievieti, ka viņi nav jukuši un nerada draudus ne viņai, ne ciematam. Mainot dusmas uz žēlastību, pēc īsas sarunas ar Tari, Alima — tā sauca vecenīti — piekrita dot vienībai drēbes, lai “pārklātu kaunu”, kā viņa izteicās.
Tuvojoties vecenītes mājai, vienība pagāja garām strādnieku grupai, kas atpūtās pēc smagas darba dienas. Viņi nedaudz dzēra un skaļi kaut ko apsprieda, tomēr, kad vienība pagāja garām, viņi apklusa un ieklausījās.
Vecenīte ielaida viņus savā mājā un devās meklēt drēbes.
“Jā, es tagad apēstu veselu kaziņu vai nelielu jēriņu, tādu gardu,” — domāja Erdals. Pūķdzimto izsalkums ir “neliela” problēma visiem apkārtējiem.
— Nu, lūk, jums drēbes, mīlulīši. Nezinu, kur šis pūķītis iebāzīs savu asti, bet kaut ko izdomāsiet, — pajokoja sieviete, pasniedzot drēbes.
Adens uzreiz sāka uzvilkt nedaudz par lielām bikses un kreklu, kamēr Erdalas acīs bija tikai iedomātas delikateses. Neizturot, viņš sāka prasīt ēdienu.
— Nu, ja jau atradi drēbes, varbūt arī pabaro ceļiniekus! Es gribu ēst! Es esmu ļoti izsalcis! — sāka prasīt Erdals.
— Man nav ēdiena, mums pašiem trūkst! Ēdiena nebūs!
— Kā tas ir — nebūs ēdiena?! Es gribu ēst, tu ko, nedzirdi mani? Meklē ēdienu!
— Kāds tev ēdiens, velns astainais! Neuztveriet laipnību par vājumu, citādi dabūsiet no manis!
Pēdējais vispār nepatika saimniecei — viņa ar lamām un slotu izdzina visus no mājas tieši strādnieku grupas priekšā, kas bija paspējuši saklausīt daļu no strīda.
— Ko jums vajag no Alimas? — jautāja stiprinieks. — Mums nav ēdiena, un jums arī nebūs, kas nav skaidrs.
— Dod mums ēdienu, tu ko, muļķis? Es gribu ēst. Un, ja tu mani nesaprati, tad es tev tagad paskaidrošu sīkāk, — ierūcās viņam atbildē Erdals, un no viņa mutes sāka pakāpeniski parādīties vieglas uguntiņas.
Pārējie ceļinieki mēģināja nomierināt situāciju; Adens pat mēģināja atkāpties un pazust kautiņa karstumā, tomēr atpakaļceļa vairs nebija. Piedzīvojot kaujas fiasko, novājinātā un izsalkusī vienība tika piekauta un sagūstīta. Viņus ievilka šķūnī un pieslēdza pie caurules. Naktī nevienam neizdevās pagulēt: pirmkārt, traucēja roku dzelži, kas neļāva ērti iekārtoties un atpūsties, otrkārt, vieta, godīgi sakot, nebija piemērota cilvēku gulēšanai — maksimums ēzeļiem un zirgiem.
Mocījušies veselu nakti, no rīta šķūnī ielūkojās vakardienas stiprinieks.
— Tā, bandīti. Mani sauc Karms, tagad jūs strādājat man, līdz es teikšu, ka esat brīvi. Jūs atstrādāsiet par savu uzvedību. Darba mums pietiek; kas gatavs strādāt — ārā, ierindā.
Turpinājums sekos…
