Atgriešanās Batorā un Surima sazvērestība
Uzzinājuši patiesību par nekromantu Nēkarā, varoņi, atguvuši spēkus, atgriezās Batorā. Surims, ieraugot viņu atgriešanos, kļuva nemierīgs — viņš saprata, ka, ja pasaule uzzinās par Nēkaras notikumiem, arī viņam varētu draudēt nepatikšanas.
Viņš aizveda grupu prom no svešām acīm un sāka viņus iztaujāt par piedzīvoto. Vārds pa vārdam kļuva skaidrs — Surims nemaz nebija vēlējies viņus tur sūtīt, un viss notikušais bija tikai kroga saimnieka no “Elfa Galvaskausa” iniciatīva. Lai saglabātu vergu atbrīvošanas tīklu, Surims piedāvāja atbrīvoties no krodzinieka.
Grupa piekrita, bet ar vienu noteikumu — viņiem jāatgriež Danaja, kura tajā laikā atradās verdzībā akmeņlauztuvē. Surims piekrita. Viņi vienojās: naktī viņš atvedīs krodzinieku uz vietu, kur vergi tiek mesti Seradesas upē — milzīgā bezdibenī — un tur viss tiks atrisināts.
Danajas izglābšana un dievišķs pavērsiens
Kad grupa bija atkal kopā, viņi nolēma noņemt verga apkakli no Danajas. Viņi meklēja palīdzību pie veca kalēja Batorā, kurš, par pārsteigumu visiem, izrādījās Loviataras — sāpju dievietes — pielūdzējs. Izmantojot atjautību un Broutera drūmo iztēli, varoņiem izdevās atbrīvot Danaju no apkakles un ieslēgt kalēju viņa paša darbnīcā — iespējams, viņa dievietes priekam.
Kritiens Seradesā un Litaras karte
Kad pienāca vakars, grupa slepus devās uz tikšanās vietu. Tur viņus jau gaidīja Surims un neko nezinādams krodzinieks. Visi trīs lēca lejup Seradesas bezdibenī — un tika notverti rūķu izliktajos tīklos.
Tomēr atklājās, ka krodzinieks neko nezināja par Surima darījumiem. Kad Surims to saprata, viņš tomēr nolēma viņu novākt — lai neatstātu lieciniekus. Vienojies ar rūķiem, viņš atgriezās Batorā.
Rūķi, pateicībā par paveikto, samaksāja grupai un nodeva viņiem Litaras pazemes pirmā līmeņa karti. Taču, pirms viņi varēja doties ceļā, rūķi lūdza vēl vienu pakalpojumu — pavadīt grupu atbrīvoto vergu līdz virszemei. Par to viņi apsolīja ceļošanas dokumentus, kas ļautu varoņiem nokļūt galvaspilsētā.
