18. sesija

Mēs atjēdzāmies pļaviņā pēc vīzijas, šoreiz apģērbti. Nolēmām doties uz pilsētu, bet pirms tam iegriezties ciematā Straumīte, lai uzzinātu, kā tur klājas. Ciematā pamanījām, ka zemnieki pabeidz kraut savas mantas ratos un izklīst. Bezvārdis iztaujāja viņus, kur atrodas Karms un kas vispār notiek. Izrādījās, ka Karms pavēlēja savākt ieročus un satikties ar viņu pļaviņā, kas atrodas nost no galvenā ceļa, aptuveni pusceļā uz pilsētu. Danajai izdevās pārliecināt divas zemnieku grupas nesekot Karmam un nenodarboties ar laupīšanu, bet atgriezties pie mierīgas zvejas. Tomēr trešo grupu pārliecināt neizdevās — viņi devās pilsētas virzienā, un mēs nolēmām doties viņiem līdzi, jo tas bija mūsu ceļā.

Bezvārdis aizkavējās, lai izraktu un apskatītu nedzīvi dzimuša zīdaiņa ķermeni, bet, redzot, ka to jau apēd tārpi, saprata, ka atgriezt to dzīvē nav iespējams.

Kad sasniedzām atzaru uz “Karma pļavu”, zemnieki turpināja ceļu uz pilsētu, un mēs slepeni devāmies uz pļavu. Tur mēs ieraudzījām daudz cilvēku, vairāk nekā ciematā. Viņi būvēja koka nocietinājumus — žogus un citas būves. Mēs pieņēmām, ka tā ir laupītāju midzenis, bet, saprotot, ka spēki nav vienādi, nolēmām doties prom.

Tuvojoties pilsētai, pamanījām pie pilsētas mūra vārtiem kontrolpunktu, kura agrāk tur nebija. Rindā pie kontrolpunkta uzzinājām, ka tagad visus pārbauda, ieceļojot pilsētā, meklējot noziedzniekus. “Bet mēs taču neesam noziedznieki,” nodomājām mēs un mierīgi izstāvējām rindu, nosaucot savus vārdus. Tomēr izrādījās, ka uz Bezvārdi, Danaju un Erdalu ir izsludināta atlīdzība, un aresta orderi parakstījis pats Silarions. Mūs nekavējoties arestēja un ieslodzīja cietumā. Tari un Adenam, uz kuriem nebija izsludinājumu, izdevās aizbēgt.

Jau cietumā mēs sapratām, ka aizmirsām atstāt mūsu kaķīti brīvībā. Tagad sēžam ar viņu. Drīz pie mums atnāca cilvēks ķiverē un pieprasīja pastāstīt, ko mēs redzējām. Mēs tam nebijām gatavi, bet viņš ātri uzrakstīja mums zīmīti rūnās, kuras atpazina Bezvārdis un Erdals. Vēstulē bija teikts: “Es esmu jūsu draugs, pastāstiet visu, ko redzējāt. Jūs esat briesmās; ja VIŅŠ par visu uzzinās, jums beigas.” Mēs nolēmām viņam uzticēties un īsi aprakstījām vīziju.

Cilvēks ķiverē izveda mūs no kameras un aizveda uz istabu, kurā pa apli bija izvietotas piecas lampas, no kurām viena dega, bet centrā stāvēja smailes. Tiklīdz aiz mums aizvērās durvis, mēs sajutām skumjas, dzīves smagumu un pat nepatiku viens pret otru. Cilvēks pieskārās smailēm, un pa griestiem izgāja mirdzošas plaisas, veidojot pūķa attēlu. Spilgta gaisma mūs apžilbināja, un, aizverot acis, mēs atjēdzāmies guļam uz bruģa nakts graustu rajonā.

Nezinot, kur iet, mēs devāmies uz Zori veikalu, kur mūs sagaidīja Adens, kurš uzvedās dīvaini. Bezvārdis iesita viņam pa seju, un Adens izšķīda gaisā. Mēs bijām apmulsuši, bet tomēr iegājām iekšā. Pēc dažām minūtēm ieradās Igors. Bezvārdis atkal iesita, bet šoreiz Igors nepazuda. Viņš sāka iztaujāt mūs par mūsu piedzīvojumiem, īpaši interesējoties par amuletu ar pūķa attēlu. Mēs godīgi teicām, ka mums tā nav.

Domādami, ka mūs meklēs pie Zori, mēs pārģērbāmies, nokrāsojām Erdalu zaļu, Bezvārdis izveidoja mohikāni, un devāmies pārnakšņot krogā. Tomēr aizmigt neizdevās. Mums visiem sapņoja kaķītis, kurš palika istabā ar smailēm. Viņš ņaudēja, bakstīja mūs sejā ar ķepu, bet ar Erdalu pat runāja, nedodot mums mieru. Mēs tomēr pamodāmies krogus numurā.

Saprotot, ka tā ir vīzija, Bezvārdis lūdza Erdalu viņu spēcīgāk iesist, lai mēģinātu atmosties. Erdals neatteicās. Pēc sitiena Bezvārdis atkal ieraudzīja istabu ar smailēm un kaķīti, kurš neatlaidīgi aicināja viņu uz centru. Bezvārdis piekļuva smailēm, satvēra tās un tūlīt atmodās cietuma realitātē, kur viņa draugi gulēja bezsamaņā uz grīdas.

Tikmēr krogā Bezvārdis mainīja sarunas tēmu un sāka pārliecināt Danaju un Erdalu, ka jāatrod savas pazudušās lietas un to, kurai ir amulets. Galu galā amulets joprojām ir pie viņas? Tiesa, viņš neatcerējās viņas vārdu, bet diena bija grūta.

Cietumā Bezvārdis pievilka bezsamaņā esošo Danaju pie smailēm, un viņa tūlīt atmodās. Krogā Danaja pēkšņi aktīvi atbalstīja sarunu par amuletu, un Erdals beidzot izteica vārdu — “Tari”. Tad viņi pievilka pie smailēm arī Erdalu, un viņš arī atguva samaņu. Tagad mēs sēžam istabā ar smailēm un kaķi, bez cilvēka ķiverē.