Bators un Akmens Ceļš
Izlauzušies cauri tunelim, kas veda no goblinu apmetnes Šima, varoņi nonāca pie dziļas aizas—Seradesas Upe. Vienīgā pāreja pār bezdibeni bija šaurs tilts, rupji sastiprināts no nodzeltējušiem kauliem, zariem, sausām lianām un citiem pieejamiem materiāliem, kas savienoti ar drānām, virvēm un dažādiem atkritumiem. Otrā tilta galā rēgojās nocietinātu būvju aprises, kas atgādināja militāru priekšposteni. Vājā lāpu gaismā varēja saskatīt zemus, bet izturīgus radījumus smagās bruņās—tie līdzinājās dvorfiem, taču bija tumši, sveši un draudīgi.
Broters, pats būdams dvorfs, nolēma doties uz sarunām viens. Kad viņš pietuvojās, viņam atklājās patiesība: tie nebija vienkārši dvorfi, bet gan duergāri—senie, aizmirstie radinieki, kas sen atšķēlās un aizklīda Underdarka bezgalīgajās dzīlēs. Viņu āda bija kļuvusi tumša, bet dvēseles—vēl skarbākas. Broters nezināja viņu valodu, bet viens no sargiem, kas nolaidās no mūra, veda līdzi dvorfu vergu, kurš paskaidroja, ka šis ir viens no ceļiem uz Dergoraju—tumšo duergāru galvaspilsētu. Tomēr saruna tālāk nevirzījās: aizdomīgie sargi sāka tuvoties. Saprotot, ka diplomātija pārvēršas briesmās, Broters metās bēgt. Fenriss, viņa sabiedrotais, izskrēja uz tilta un izkliedza “FIREBALL!” Ugunsbumba eksplodēja priekšpostenī, aizdedzinot visu, kas varēja degt, tostarp arī pašu tiltu, kas acumirklī uzliesmoja un iegruva zem ceļinieku svara. Taču Surina—pūķcilvēce, kas viņus pavadīja—izsauca burvestību, radot maģiskus spārnus, un lidojumā paspēja notvert gan Fenrissu, gan Broteru. Ar milzīgu piepūli viņa izrāva viņus no bezdibeņa un nogādāja atpakaļ tunelī, kur viņus gaidīja Saja. Kamēr Surina glāba biedru dzīvības, Fenriss, karājoties virs aizas, pamanīja smagi apsargātu ratus, kas virzījās pa akmens ceļu uz ziemeļiem.
Šis ceļš uz Dergoraju tagad bija slēgts, un piedzīvojumu meklētāji nolēma meklēt citu maršrutu. Viņi atgriezās goblinu sēņu audzētāju apmetnē Šimā, kur Fenriss papildināja savus halucinogēno sēņu krājumus, un pēc tam devās dziļāk alās. Tur, tumsā, viņi iegāja milzīgā alā, kas izpletās viņu priekšā kā pazemes mežs. Šeit, starp milzīgām sēnēm un samtainu sūnu, starp kristāliem, kas maigi atstarojās gaismā, izstiepās sens akmens ceļš, kas pazuda tumsā.
Viņi sekoja tam uz austrumiem un, kad spēki izsīka, apstājās nakts atpūtai. Broters un Saja, meklējot pārtiku, uzgāja veselu pļavu ar Karaliskajām Sēnēm—nepārspējamu delikatesi šajās dzīlēs. To garša bija bagātīga un pikanta, un tās piešķīra nogurušajiem ceļotājiem jaunu spēku.
Nākamajā dienā, turpinot ceļu, viņi sasniedza akmens tiltu. Varoņi nolēma mainīt maršrutu un drīz sasniedza duergāru raktuvju pilsētu Batoru. Tur viņus sagaidīja daudz viesmīlīgāk, iespējams, vēl nezinot par notikumiem uz tilta Dergorajā. Viņiem atļāva ieiet, un drīz vien viņi atrada patvērumu krodziņā “Elfa Galvaskauss”. Tur, sēžot pie galda, ieskauti stipra alus un ceptas gaļas aromātiem, viņi samainīja daļu Karalisko Sēņu pret ēdienu un naktsmājām, pēc tam mēģināja iegādāties vietējo karti. Taču saimnieks prasīja par to cenu, kas bija ārpus viņu iespējām.
Vēlā vakarā, kad viņi vakariņoja pie pavarda, pie viņiem pienāca tas pats sargs, kurš viņus bija sagaidījis pie vārtiem. Viņš piedāvāja viņiem uzdevumu: tikt galā ar nemirušajiem, kas nāca no Nekaras. Kad viņu iztaujāja par to, no kurienes Nekarā ir tik daudz līķu, lai apdraudētu Batoru, sargs vārdā Surims paskaidroja, ka, visticamāk, tur dzīvojošie nekromanti kaut kā iegūst mirušo vergu ķermeņus, kurus met lejā no kraujas bezdibenī, ko vietējie sauc par Seradesas Upi.
Sarunas laikā sargs arī pastāstīja, ka Underdarkā ir divas lielas pilsētas: Dergoraja—duergāru citadele, un Menzoberanzana—tumšo elfu, drou, metropole. Starp tām slejas noslēpumainais Rubīna Obelisks, kur valda noslēpumainā Nefrīta Kovena saimniece. Viņš arī atklāja, ka viņu sens paziņa, druīds Iskars, pirms dažām dienām bija ieradies Batorā, cenšoties uzzināt informāciju par Mimira kultu. Taču vietējie, kuri nebija ieinteresēti krāt leģendas, ieteica viņam doties uz Dergoraju.
