Fregnards — Pāraugusi Žurka | 47. sesija
Surīna, Saja, Brotors un Fregnards steidzās palīgā Fenrisam un Dānajai, kuri cīnījās par Vētru Katlu — maģisku enkuru, kas noturēja Luksa Astru Astrālajā Plānā.
Pie Sevadī torņa pamatiem Brotors izdzirdēja augšā šķīsto stiklu. Paceļot skatienu, viņš ieraudzīja, kā Surīna izlaužas pa logu ar izplestiem spektrāliem spārniem, rokās turot Saju. Fregnards Bliksens bija ieķēries viņas kājā, kliegdams no šausmām, taču veikli pārgrieza somas siksnu un iemeta to atpakaļ torņa logā.
Kad Brotors panāca Saju un Surīnu, viņš nekavējoties izstāstīja redzēto. Surīnas acis uzliesmoja taisnīgās dusmās. Viņa metās virsū Fregnardam, nosaucot viņu par «pāraugušu žurku», un pat mēģināja iesviest viņu Glabāšanas Somā, lai nosmacētu — gandrīz nododot Bahamuta ideālus. Vecais gnoms, ar maģisku priekšmetu palīdzību, tikko izvairījās no ātras nāves un lietoja visus trikus, lai vilcinātu un novērstu grupu, neļaujot tām laikus sasniegt Fenrisu un Dānaju, kuri tobrīd dziļi Luksa Astrā cīnījās ar Džordžiem.
Galu galā pirmā grupa tomēr sasniedza savus biedrus, lai gan ne tik ātri, kā cerēts.
Dānaja, vēl gigantiskas pērtiķes veidolā, atguvās pēc smagiem triecieniem, pieskrēja pie katla un aizsedza to ar savu ķermeni. Mehāniskie sargi nekavējoties uzlika viņai burvestību, paralizējot viņu, bet Fenrisu pieskāva neredzams lauks, atņemot kustības brīvību.
Liktenīgajā brīdī galvenais sargs Džordžs izdarīja izšķirošo triecienu: katls — Luksa Astras sirds — saplīsa. Dānaja iekrita kausētā metāla lāvā, zaudēja zvēra veidolu un atgriezās savā īstajā tiflinga izskatā. Brotors metās palīgā un izvilka viņu no sakarsētā metāla. Pilsēta sāka strauji krist no Astrālā Plāna atpakaļ Terragonā. Džordžs‑līderis aktivizēja pašiznīcināšanās protokolu.
Izmisumā Saja un Fenriss savāca pēdējos spēkus un izsauca «Izsūtīšanu», nosūtot Fregnardu un viņa piekritējus uz citu dimensiju, iegūstot 60 dārgas sekundes.
Ļoti ierobežotā laikā Saja izvilka «Vēlmes» rituli, īsi pārrunāja formulējumu ar draugiem un steigā izteica:
Es vēlos, lai Luksa Astra tiktu pārvietota uz drošāko iespējamo vietu Astrālajā Plānā, kur to nevar ietekmēt, pārvietot vai iznīcināt ne maģiski, ne nemaģiski spēki. Tāpat vēlos, lai visu Luksa Astras iedzīvotāju un mūsu grupas locekļu apziņa un drošība paliktu neskarta, bez laika vai telpas paradoksiem.
Vēlos, lai visi objekti Luksa Astras robežās saglabātos tieši tādi, kādi tie ir, neciešot nekādu kaitīgu maģisku, nemaģisku vai citu ietekmi — tostarp pati pilsēta. Trīsreiz pasvītrots un ar sarkanu aplī: viss ir drošībā. Nekādu bojājumu.
Mirklīti vēlāk varoņu priekšā parādījās Lēdijas Sāpes mentālais tēls. Viņa uzlūkoja viņus un sacīja:
Ja jūs vēlaties kļūt par Sigilas daļu — es to pieņemu. Lai notiek.
Tieši tobrīd pa kāpnēm augšup ieskrēja elsodamais druīds Iskars. Ieraugot, ka Luksa Astra tagad atrodas pašā Sigilas sirdī, viņa seja iekarsa sašutumā. Taču varoņiem nebija laika viņam pievērsties — viņi steidzās uz torni, cerot atrast Ptarisa Galvaskausu, bet atrada tikai tukšu somu un izlietotu teleportācijas glifu uz grīdas.
Noguruši no kaujas, viņi nolēma atpūsties un devās mājup. Iskars, burkšķēdams, sekoja. Pa ceļam varoņi pamanīja, ka visi Luksa Astras iedzīvotāji pārvērsti akmenī. Taču vēl vairāk viņus satrieca pats Sigilas skats: pilsēta‑gredzens iekšējā milzu torusa pusē levitē virs milzīga kalna pasaules centrā. Lai remdētu satraukumu, Brotors uzvārīja tēju ar halucinogēnām sēnēm, un draugi, iegrimuši mīkstos dīvānos, beidzot ļāvās atslābināties.
Malkodams tēju, Iskars pastāstīja, ka jau vienojies ar Mariju par ceļu uz Sarīdiona Sirdi. Kā darījuma daļu viņš nosūtījis viņai princesi Eolu, kura reiz rotāja Luksa Astras strūklaku. Taču varoņi šaubījās — Marija, visticamāk, pieprasīs Sarīdiona Asaru, relikviju, kuru viņi negrasījās atdot. Pēkšņi Iskars, sārtojoties, atzinās, ka viņa sirds sen pieder Ptarisam, un, iespējams, tieši šī kaislība pamudinājusi viņu uz pārsteidzīgiem soļiem.
Spēki bija izsīkuši. Varoņi nolēma atlikt visus plānus līdz rītam: pelnītais miegs sauca, solot mieru pēc cīņām un zaudējumiem.
