Sesija 48: Sitot ar āmuru pa birokrātiju
Pēc nogurdinošas dienas un tasi nomierinošas, halucinogēnas sēņu tējas katrs no varoņiem aizklīda savā stūrī, lai beidzot atpūstos. Lai gan gaisā virmoja bažas par rītdienu, Brotora un Danaijas māju apņēma dziļš miegs — it kā pats Morfejs būtu to pārklājis ar segu pret gaidāmajām raizēm.
Taču liktenis, kā jau vienmēr, negulēja. Miega vidū ar dzelžainu birokrātiskās mašinērijas tvērienu tas atgādināja varoņiem, ka miers ir tikai mirušo privilēģija. Agrā rītā pie durvīm pieklauvēja likuma kurjers ar dokumentu, smagu kā kaujas veseris: ja 24 stundu laikā netiks iesniegti īpašuma dokumenti par Luks Astra, ēka tiks nodota kādam noslēpumainam “likumīgajam īpašniekam”.
Pēc šāda sparīga pamošanās varoņi — Fenriss, Saja un Surīna — ieturēja brokastis, pagatavoja kafiju un neveiksmīgi mēģināja pamodināt Brotaru un Danaiju. Saprotot, ka šoreiz nāksies cīnīties trijatā, viņi devās ceļā — stāties pretī baisākajam monstram visos laikos: birokrātijai.
Plāns bija vienkāršs kā vesera trieciens: lai uzvarētu sistēmu, jāatrod spēcīgs sabiedrotais. Un tas bija Fasirs Ramūrs. Taču problēma — kurš noņems pārakmeņošanas lāstu, kas bija paralizējis Fasiru? Surīna, Bahamūta kalpone? Vai Saja — pati Vārnu Karalienes priesteriene? Nevienai no viņām nebija ne vēlmes, ne komponentu, ne zināšanu “Lielajam Atjaunojumam”. Paradoksāli, bet izrādījās, ka vienīgais, kurš to spēja, bija Fenriss — cilvēks, kurš sen zaudējis ticību Lathanderam, bet tomēr saglabājis gan burvestību, gan nepieciešamos materiālus.
Pirmais pieturas punkts: burvju sastāvdaļu veikals. Tur varēja atrast gan vajadzīgo ritinājumu, gan dimanta putekļus. Bet ceļu aizšķērsoja tiesnesis un parādu reģistra ierēdnis. Izcēlās vārdu kauja — ar atsaucēm, zīmogiem un formalitātēm. Varoņi uzvarēja. Ierēdņi atkāpās, taču palika ēna šaubu: vai ar vienu diennakti pietiks, lai uzvarētu šajā papīru karā?
Fenriss veiksmīgi “iegādājās” ritinājumu, taču tikko viņš pastiepās pēc dimanta putekļiem, viņu pamanīja sargs. Iedvesmojušās no nesenās uzvaras, Saja un Surīna izmantoja pārbaudītu taktiku — samulsināt ienaidnieku ar vārdiem. Diemžēl sargs bija imūns pret birokrātiju un jau stiepa rokudzelžus. Par laimi, pēc paskaidrojumiem viņš aprobežojās ar padomu apmeklēt sanatoriju. Varoņi pamāja, it kā tiešām tur dotos.
Beidzot grupa nonāca līdz Fasira birojam. Jau no ielas bija dzirdams, ka iekšā valda haoss. Bez vilcināšanās viņi ielauzās. Kabinetā valdīja ārprāts: puslaķis, pārņemts ar ārprātu, kliedza un dedzināja mēbeles, bet pārakmeņotais Fasirs ar plaisu kaklā klusībā novēroja notiekošo.
Surīna un Saja, atceroties cirka trikus un veiklību, ātri iemeta puslaķi maģiskajā somā, bet Fenriss, īsi apdomājies, piepildīja kabinetu ar ledu, nodzēšot liesmas. Uz troksni atskrēja sargi, kuru priekšgalā bija Arkādijs. Pēc īsa (un ļoti neticama) stāsta un puslaķa demonstrācijas, varoņi atkal tika cauri ar vienu padomu: vēlreiz doties uz sanatoriju.
Kad lāsts tika noņemts un Fasirs dzirdēja par tuvojošajām briesmām Luks Astrai, viņš atklāja iespējamo “likumīgo īpašnieku”: Fregnards. Viņš ne tikai interesējās par īpašumiem, bet arī par nekromantijas rituāliem, kas bija saistīti ar Ptarisu un Mūžīgo Miegu.
Plāns bija skaidrs: kamēr Fasirs sagatavos dokumentus un pierādījumus pret Fregnardu, varoņiem vajadzēja… “aizņemties” naudu. Eleganti, kā vienmēr: Saja un Surīna novērš uzmanību, kamēr Fenriss, pārvērties par zirnekli, ielavās tirgotāja mājā. Sākumā viss ritēja ideāli. Novēršana darbojās, sargs aizskrēja. Fenriss atvēra lādes: apģērbs. Dziras. Pērļu nūjiņas. Un — mīmiks. Protams. Radījums ar zobiem centās viņu apēst, bet Fenriss to teleportēja ārā. Saja un Surīna to savaldīja un… pieradināja. It kā tas būtu klaiņojošs kaķis, nevis radība ar muti līdz grīdai.
Fenriss turpināja meklēt. Vēl viena lāde — vēl viens mīmiks. Atkal teleportācija. Atkal pieradināšana. Tagad grupai bija divi mīmiki — Uga un Buga. Kad ieradās sargi, varoņi mierīgi paziņoja, ka tie ir viņu “roku bagāža”. Sigilā tas varbūt pat darbotos — un darbojās. Trešo reizi viņiem ieteica doties uz sanatoriju.
Palika pēdējais uzdevums — atrast pierādījumus Freņarda saistībai ar mehanoīdiem un nekromantiju. Gandrīz naktī viņi devās uz viņa darbnīcu. Divi sargi bija gatavi visam — izņemot patiesību. Varoņi pirmo reizi vienkārši izstāstīja visu, kā ir. Un notika brīnums: sargs, pārņemts ar apgaismību, viņus ielaida iekšā un pat atdeva rasējumus un kvīti par kristāliem no paša Silariona.
Atgriešanās pie Fasira notika bez starpgadījumiem. Palika tikai viens jautājums: ar ko barot divus pieradinātos mīmikus? Fenriss paskatījās uz zirgu stallī un šķībi pasmaidīja:
— Varbūt ar Ābolīti?
Bet tika nolemts rīkoties humāni — piesauca sulaini, lai tas materializētu gaļu. Viņš materializēja… govi.
Varoņu spēki bija uz izsīkuma robežas. Ienaidnieki vairojās. Laiks bija ierobežots. Taču cerība joprojām kvēloja: kamēr viņi ir kopā — “Luks Astrai” vēl ir cerība.
