Bators – tumšo rūķu kalnrūpniecības pilsēta
Nemanāms cirtienu dunoņa, ugunskuru sprakšķēšana, Sardas mirdzošā gaisma. Bators dzīvo mūžīgā tumsā, barots ar asinīm, sviedriem un akmens putekļiem.
Bators ir drūma, izolēta tumšo rūķu (duergar) apmetne, kas pazudusi Akmens Dziļumos Underdarkā. Šeit necer uz veiksmi, negaida pārmaiņas un nesapņo par kaut ko vairāk. Šeit vienkārši strādā, tirgojas un mirst, jo tāds ir dzīves ritējums.
Atrodas uz Seradesas Upes bezdibeņa malas, tas atgādina masīvu, drūmu cietoksni, kas ieaudzis klintī. Duergaru mājas (aptuveni 40) ir būvētas no melna bazalta—zemas, izturīgas, it kā izcirstas tieši no klints. Gaisā virmo metāla kausēšanas dūmi, un vienīgais maigās gaismas avots ir Sardas vājā gaisma, kas apspīd ziemeļu nogāzes.
Vienīgais ceļš ved uz vienu vietu—Dergoraju, pa Akmens Ceļu. Ik pēc dažām dienām karavānas dodas prom, piekrautas ar dārgāko kristālu, un atgriežas ar vergiem, instrumentiem un pārtiku.
Struktūra un ikdienas dzīve
Bators ir sadalīts vairākās galvenajās zonās:
- Ziemeļi – Sardas Raktuves. Atvērtās raktuves, kur vienmēr atskan cirtienu skaņas. Zeme ir klāta ar kristāla dzelteno gaismu, kas izspiežas caur klints plaisām.
- Centrs – Duergaru dzīvojamie rajoni. Aptuveni 40 akmens mājas, kas cieši pieguļ viena otrai. Nav rotājumu—tikai smagas dzelzs durvis un uz sliekšņiem iegravētas aizsardzības rūnas.
- Dienvidi – Administratīvais centrs. Vairākas ēkas, kur tiek novērtēts ieguvums, uzskaitīti vergi un risināti drošības jautājumi.
- Rietumi – Seradesas Upe. Bezdibenis, kurā met mirušos, dumpiniekus un tos, kas vairs nav noderīgi. No šejienes neviens neatgriežas.
- Austrumi – Karavānu Vārti. Milzīgas tērauda durvis, kas ved uz Akmens Ceļu. Šeit pulcējas karavānas un tiek noslēgti darījumi ar Dergorajas tirgotājiem.
Darba diena sākas vēl pirms nakts ugunskuri izdziest. Vergi rindojas pie raktuvēm, pārraugi izdala pavēles, bet tirgotāji apspriež nākamās piegādes. Bators nekad neatslābst—kamēr tiek iegūta Sarda, tas pastāv.
Galvenās personas
Surims – Batora sardzes vadītājs
“Zādzība? Nodevība? Nogalināt. Citu problēmu mums nav.”
Surims ir likuma un spēka iemiesojums. Rupjš, nerunīgs un nežēlīgs, viņš uzrauga, lai karavānas izbrauktu laikā, raktuves strādātu un kārtība netiktu izjaukta.
Galvenās vietas
Sardas Raktuves – Batora Sirds
“Cirtne. Akmens. Asinis. Atkārto.”
Ziemeļu daļu aizņem atvērtās raktuves, kur vergi izlauž Dzīvo Kristālu tieši no klints. Sarda spīd dzeltenā gaismā, un šī bālā, draudīgā mirdzēšana atspīd vergu tukšajās acīs, kuri dienu un nakti kaltē akmeņus. Raktuves nekad nav tukšas. Darbs turpinās bez pārtraukuma, mainās tikai ķermeņi.
Krodziņš “Elfa Galvaskauss” – Duergaru Dzīves Centrs
“Ja dzer šeit, esi pārliecināts—nākamajā kausā nebūsi tu.”
Batora centrā atrodas vienīgais krodziņš—”Elfa Galvaskauss”. Rupji celta ēka ar restotiem logiem un smagām durvīm, iekšā vienmēr smaržo pēc kūpinātas gaļas, sēnēm un stipra alus. Virs ieejas karājas īsts elfa galvaskauss, nodzeltējis no laika. Klīst baumas, ka viņa pēdējie vārdi bija lāsti duergariem. Šeit tiek slēgti darījumi, dzerts parādi un plānoti kontrabandas darījumi. Sardzes, pārraugi, tirgotāji—visi iziet cauri “Elfa Galvaskausam”. Krodziņa īpašnieks—Grorns “Septiņi Pirksti”, vecs duergars ar apdegušām rokām un mūžīgi aizdomīgu skatienu.
Vergu Baraka – Cietums bez sienām
“Daži smok važās. Daži—no to neesamības.”
Dienvidaustrumos atrodas vienīgā ēka vergiem—zema, drūma telpa, no kuras skan tikai klepus un vaidi. Nav ne gultu, ne personīgās telpas—tikai plika akmens grīda. Ēdiens tiek dots reizi dienā—tieši tik daudz, lai vergi varētu noturēt cirtni. Pie durvīm vienmēr stāv vairāki sargi, kas uzmana, lai neviens pat neiedomātos par bēgšanu.